Bērnības atmiņu stāsts par dzīves vērtībām un morāli.
„Atceros kādu notikumu no maniem sākumskolas laikiem. Tas notika kādā rudens dienā. Es iekļuvu strīdā ar puisi, kurš bija manā klasē. Šodien es vairs neatceros, par ko bija šis strīds, bet es atceros mācību, ko guvu tajā dienā.
Tad es biju pārliecināts, ka man ir taisnība, bet viņam nav. Un puisis bija tieši tikpat pārliecināts par to, ka viņam ir taisnība, bet man nav. Redzēdama mūsu strīdu, skolotāja nolēma sniegt mums ļoti, ļoti svarīgu mācību.
Skolotāja lika mums nostāties klases priekšā. Mani viņa nosēdināja vienā sava galda pusē, bet puisi, ar kuru man bija izcēlies strīds – otrā. Galda vidū atradās liels, apaļš objekts. Es pavisam skaidri varēju saskatīt, ka šis objekts ir melns. Bet, kad skolotāja pajautāju puisim, kādā krāsā ir objekts – viņš teica, ka tas ir balts.
Es nespēju noticēt, ka puisis tik skaidri meloja, kad bija skaidrs – objekts ir melns! Un otrais strīds sākās starp mani un manu klasesbiedru, šoreiz jau par objekta krāsu.
Skolotāja man teica: „Nostājies tur, kur šobrīd stāv tavs klasesbiedrs!” To pašu viņa teica puisim, ar kuru es strīdējos.
Mēs samainījāmies ar vietām. Un tagad, kad skolotāja man jautāja, kādā krāsā ir objekts, es teicu, ka tas ir balts.
Tas bija objekts ar divām dažādām pusēm – katru savā krāsā.
No puiša skatpunkta objekts tik tiešām bija bijis balts, bet no mana – melns.
Šajā brīdī es apguvu vienu no dižākajām dzīves mācībām – neviens viedoklis nav absolūts!
Un nav tāds „pareizs” vai „nepareizs”. Lai saprastu dažādus viedokļus, jāprot tos uzlūkot no otra cilvēka perspektīvas.”